JAUNUMI
  KONKURSS 2012
   Vērtēšanas process
   Žūrija
   Konkursa kategorijas
   Specbalvu kategorijas
   Bildes 2012
  DARBU IESNIEGŠANA
  IESNIEGTIE DARBI
  KONTAKTI
  ARHĪVS 2011
 
PrintArt Award žūrija 2012

To veidos neatkarīgi profesionāļi no Latvijas un ārvalstīm, kas mērīs un svērs konkursā iesniegtos darbus un atsijās graudus no pelavām. Būdama pieredzes bagāta, žūrija novērtēs oriģinalitāti un labu atšķirs no izcila. Pavisam drīz tu jau varēsi uzzināt žūrijas locekļu domas par dažādām nozares aktualitātēm, jo PrintArt Award mājas lapā regulāri publicēsim intervijas ar viņiem un viedokļus.
Seko jaunumiem! 



 
Filips Butī

Lai tevi uzmundrinātu, nolēmām publicēt Filipa Butī (Philippe Boutie) 2010. gada runu. Togad Filips piedalījās PrintArt Award konkursa darbu vērtēšanā, bet teiktais nav zaudējis aktualitāti arī šodien. Viņa vārdi mūs iedvesmo, un mēs ceram, tie iedvesmos arī tevi. Runu angļu valodā vari lasīt šeit.

Filips_Buti.jpg

Filipa Butī 2010. gada konkursa noslēguma runa

Atsauciet atmiņā dažus notikumus, kas ir mainījuši jūsu dzīvi.

Grāmata, kas tevi satrieca 16 gadu vecumā...
Kāda dārga cilvēka nāve...
Paziņojums par tava bērna nākšanu pasaulē...
Tavs pirmais darba līgums...

Vai nav interesanti, ka visi minētie visticamāk bija nodrukāti uz papīra?

Mēs ticam papīram. Tā pazīstamā klātbūtne, autoritāte un skaistums sakārto mūsu dzīvi.

Mēs aizmiegam ar papīru rokās un ēdam brokastis kopā ar to.

Un katra mazākā apdrukātā lapiņa atstāj uz mums, uz mūsu dzīvi tikpat lielu nospiedumu kā uz papīru, kur tā ir nodrukāta.

Tieši tāpēc MAP [tagad – PrintArt Award] dizaina festivāls ir tik svarīgs un tik vienreizējs.

Godīgi sakot, esmu bijis vairāku radošu konkursu žūrijā, bet kaut ko tādu es redzu pirmo reizi: šeit ikviens no jums var apskatīt, pieskarties un sajust uzvarētājus, gluži kā to darīja žūrija.

Šeit mēs nevērtējam tikai idejas.
Mēs vērtējam, kā tās uzsāk savu dzīvi uz papīra.

Runa ir par kaut kas īstu, nevis tikai ieceri.
Kā teicis Sokrats: „Suņa ideja nemāk riet”. Līdzīgi arī brošūras ideja mūs neaizkustina un neliek smaidīt.
Tai nepieciešams papīrs tāpat kā mums – asinis.  

Visbeidzot, taisni tāpēc šī jaunā Dizaina Māja [Antalis Dizaina centrs] ir ideāla vieta ne tikai konkursam, bet arī Grafiskajam Dizainam vispār.

Tā ir māja, nevis birojs. Māja, kur dizaineri, izdevēji un pārdošanas speciālisti var atvest klientus vai savus priekšniekus un ļaut viņiem SAJUST un IERAUDZĪT tās brīnumainās lietas, kuras var dabūt gatavas ar nedaudz tintes un papīra, radošuma un... naudas!

Jūs esat laimes lutekļi. Ziniet, arī es vēlētos atvest savus klientus uz šejieni, uz šo skaisto, omulīgo māju, pasēdēt kopā ar viņiem pie kamīna, iedzert kafiju, dalīties idejās un no bibliotēkas plaukta paņemt satriecošus paraugus, lai viņiem parādītu, kā tas ĪSTENĪBĀ izskatīsies.  

Ticiet man: klienti nepērk idejas. Viņi pērk lellītes.

Bet šeit pat lellītes nebūs vajadzīgas.

Tātad jums patiešām ir laimējies.

Turpiniet drukāt.

Paldies. 



 
Kristofs Balresks

Kristofu Balresku (Christophe Balaresque) Rīgā sastapām jau pērn PrintArt Award 2011 ietvaros, arī šogad viņš piedalīsies darbu vērtēšanā, lai ar savu pieredzi, zināšanām un humoru izceltu saulītē vislabākās un visdrosmīgākās dizaina un poligrāfijas idejas. 

Kā solījām, esam sagatavojuši interviju ar Kristofu, kurā viņš stāsta par 2011. gada PrintArt Award konkursa iespaidiem un sniedz ne tikai profesionāli vērtīgus, bet arī dzīvesgudrus padomus. Interviju angļu valodā vari lasīt šeit.

Kristofs.jpg

Kas jums likās pats iespaidīgākais pērn, piedaloties PrintArt Award 2011 žūrijas darbā?
Vislielāko iespaidu atstāja pieteikto darbu skaits – esmu patiešām priecīgs, ka to bija tik daudz un ka tie bija tik dažādi papīra izvēles un citu risinājumu ziņā.

Ko jūs sagaidāt no PrintArt Award 2012?
Es sagaidu, ka Drukas un dizaina brālība spēs nodemonstrēt, cik tā ir spējīga un cik labi tā pārzina gan tehniskos un dizaina, gan papīra izvēles jautājumus.

Jūsu novēlējums PrintArt Award 2012 dalībniekiem!
Esiet radoši, esiet pārsteidzoši, pieņemiet izaicinājumu!

Ko jūs gribētu novēlēt konkursa rīkotājiem?
Pērn konkurss tika organizēts vienkārši nevainojami. Arī apbalvošanas ceremonija bija ļoti jauka. Taču mani pārsteidza tas, ka daži balvas saņēmēji, šķiet, nemaz neaptvēra, kādas priekšrocības viņiem sniedz atzinība šajā konkursā. Viņi nebija sagatavojuši runu, kā arī apbalvošanas brīdī neko vēlējās pateikt par savu darbu. Tāpēc konkursa rīkotājiem es gribētu novēlēt radīt tādu atmosfēru vai kontekstu, kas dalībniekus mudinātu dalīties savā priekā par uzvaru.

Kāds ir lielākais dizainera vai radoša profesionāļa izaicinājums šodien?
Lielākais izaicinājums ir būt pietiekami brīvam, lai darītu to, kas tev patīk. Reizēm sava biznesa interesēs vai arī tāpēc, lai pasargātu klientu, dizainers nāk klajā ar viduvējiem risinājumiem. Viņš uzmanās, lai neaizietu pārāk tālu, un paliek pie kaut kā vienkārša. Tā tam nevajadzētu būt. Tāpēc es saku – pārsteidziet mani!

Ko jūs ieteiktu radošās industrijas pārstāvjiem?
Man padoms būtu šāds – beidziet skatīties savā datora ekrānā 24 stundas diennaktī! Izejiet ārā, sajūtiet svaigu gaisu. Ieraugiet krāsas koku lapotnēs, satieciet cilvēkus uz ielas. Dzīve ir īsa, taču plaša. Katrā minūtē mēģiniet atrast to īpašu sajūtu, ko tā sniedz. 



 
Maija Gadzāne

Iepazīstinām ar nākamo PrintArt Award 2012 žūrijas pārstāvi – Maiju Gadzāni. Viņa ir grafiskā dizainere, ieguvusi bakalaura grādu mākslā, pašreiz strādā reklāmas aģentūrā MOOZ!.

Maija_Gadzane.jpg

Ko Tev nozīmē būt PrintArtAward konkursa žūrijā?

Būt žūrijā, manuprāt, ir gan pagodinājums un kompliments, gan izaicinājums un atbildība. 

Ko tu gaidi no konkursa?

Kā jau vienmēr, tiek gaidīts kaut kas liels un ļoti labs. Ceru, ka iesniegtie darbi tādi arī būs – drosmīgi, pārsteidzoši, radoši. Runājot par vērtēšanu, ceru, ka darbi būs viens par otru labāki un žūrijai būs ļoti grūts darbs veicams. 

Kāpēc ir vajadzīgs PrintArt Award konkurss?

Tā ir iespēja parādīt savu veikumu, aplūkot citu sadarīto un iegūt novērtējumu savam darbam. Drukas darbi ir tie, kas daudziem dizaineriem ir sirdij tuvāki, jo tos var rokās paturēt, uz plaukta nolikt. Veidojot dizainu, ir jāpiemeklē papīrs, pēcapstrādes tehnika utt., rezultātā ideja pamazām top apģērbta. Un tieši tāpēc rezultāts var būt tik ļoti pārsteidzošs. PrintArt Award konkurss ir iespēja dalīties ar saviem lolojumiem.

Kāpēc esi izvēlējusies kļūt par grafisko dizaineri un ilustratori? Kas Tev šajā darbā patīk visvairāk?

Nevaru nepiekrist Jessica Hische, burtu dizaineres teiktajam: The work you do while you procrastinate is probably the work you should be doing for the rest of your life. To varētu tulkot aptuveni tā – tas, ko tu dari tajā laikā, kad tev būtu jādara kaut kas cits, arī ir darbs, kam veltīt savu mūžu. Visvairāk man patīk tas, ka es nevaru izdomāt, kas man nepatīk šajā darbā.

Nosauc trīs lietas, kas Tavā profesijā ir absolūti nepieciešamas!

Ja tā padomā, tās lietas ir tādas pašas kā jebkurai citai profesijai: labs miegs, kripata drosmes, radošums.  Zīmuļi, planšete, šķēres – tie ir tikai instrumenti. Ja ir aizrautība un vēlme radīt, tad pārējo var sameklēt.

Kas Tev visvairāk traucē?

Šķiet, lietas sāk traucēt tikai tad, kad pievērš tām pārāk daudz uzmanības. 

Vai ir kāds trakulīgs, utopisks projekts, ko kādreiz ceri īstenot?

Vienu pat grūti izcelt :). Ir daudz ideju, kuras ceru kādreiz īstenot. Uzskatu, ka Latvija ir ļoti pateicīga vide, lai veidotu interesantus darbus. Iespējas te ir ik uz soļa. 



 
Ieva Bečere

PrintArt Award 2012 žūrijas pārstāve Ieva Bečere konkursa darbu vērtēšanā ir piedalījusies no pašiem pirmsākumiem, tas ir, jau desmit gadus! Vai nav iespaidīgi? Tāpēc mums tā vien niezēja nagi pajautāt, vai Latvijas dizaina ainā un konkursa norisēs pa šo laiku ir kaut kas mainījies? Un kas notiek ar grāmatām – vai, spītējot diezgan skarbajai situācijai tirgū, varam atrast arī košus un neaizmirstamus grāmatu dizaina piemērus? Izrādās, ka jā! Par to lasi intervijā!

Ieva_Becere.JPG

Jūs esat sekojusi līdzi konkursam kopš tā pirmsākumiem. Kā jūs vērtējat tā attīstību?

Konkurss šo gadu laikā ir kļuvis par nozīmīgu Latvijas grafiskā dizaina vispārējās situācijas atspoguļotāju. Sevišķi nozīmīga ir starptautiski atzītu reklāmas un grafiskā dizaina speciālistu iekļaušana žūrijā, kas neļauj „vārīties savā sulā”, bet liek vērtēt darbus Eiropas un pasaules kontekstā.

Vai desmit gadu laikā ir notikušas kādas kvalitatīvas izmaiņas konkursā iesniegto darbu līmenī? Vai parādās jaunas tendences vai skatījumi?

Ar katru gadu darbu iesniedzēji kļūst paškritiskāki. Konkursam vairs netiek piedāvāti idejiski vāji un tehniski slikti izpildīti darbi, pirmajos gados diemžēl tādu bija daudz un nācās veikt pamatīgu priekšatlasi. Līmenis noteikti ir kļuvis augstāks, vairāk interesantu ideju un neparastu risinājumu. Iepriecina darbu augstā poligrāfiskā kvalitāte, kas liecina gan par uzņēmumu tehnisko varēšanu, gan radošo izdomu.

Un kas notiek ar grāmatu dizainu?

Daudzus gadus piedaloties Latvijas grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele” žūrijas darbā un piedaloties dažādu citu konkursu vērtēšanā, pārliecinos, ka grāmatu dizaina līmenis pārliecinoši ar katru gadu paaugstinās. To būtiski neietekmē pat izdevēju ne visai spīdošā finansiālā situācija pēdējos gados. Taisni otrādi. Dažkārt jāsajūsminās tieši par to, kā ar minimāliem līdzekļiem panākts iespaidīgs rezultāts. Labākajos darbos vērojama lieliska izdevēju, mākslinieku, ilustratoru un tipogrāfiju speciālistu sadarbība, un skaidri redzams, ka rezultāts panākts visā grāmatas tapšanas ceļā no idejas rašanās brīža līdz grāmatnīcas plauktam, liekot kopā ne tikai prātus, bet arī sirdi.

Kuras izdevniecības, sērijas, atsevišķas grāmatas vai ilustratorus Jūs gribētu izcelt kā īpaši veiksmīgus un interesantus?

Noteikti gribu uzsvērt izdevniecības „Liels un mazs” paveikto bērnu un jauniešu grāmatu jomā.  Pēdējos gados šī izdevniecība laidusi klajā daudz gan saturiski, gan mākslinieciski lielisku grāmatu. Skaistas bērnu grāmatas izdevis arī „Lietusdārzs”. Ar eleganci un nevainojamu gaumi izceļas „Neputna” izdevumi, vienmēr labā līmenī ir „Atēnas”, „Zinātnes” un „Pētergaiļa” grāmatas. Lieliski darbi tapuši arī „Zvaigznē ABC”, „Jumavā”, „Dienas grāmatā”, „Jāņa Rozes apgādā” un „Mansardā”.

Labu grāmatu mākslinieku un ilustratoru mums ir daudz, bet sevišķi pārstiedz un iepriecina Reiņa Pētersona pēdējo divu veikums.

Atgriežoties pie konkursa, vai, jūsuprāt, PrintArt Award izdodas veicināt dizaina izpratni, izglītību un pieejamību?

Uzskatu, ka PrintArt Award noteikti veicina izpratni par kvalitatīvu dizainu un tā nozīmi. Būtu vēlama vēl plašāka konkursa publicitāte un iespēja labākos darbus ilgāku laika periodu apskatīt kādās interesentiem viegli pieejamās telpās pilsētas centrā, kā arī ciešāka sadarbība ar mācību iestādēm, kas sagatavo grafiskā dizaina speciālistus.

Vai laika gaitā ir mainījušies darbu vērtēšanas kritēriji?

Šķiet, ka pamatā darbu vērtēšanas kritēriji nav mainījušies. Kā teica viens no mūsu ārvalstu kolēģiem – žūrijas locekļiem: „labie darbi ir labi jebkurā pasaules malā”, tomēr jāatzīst, ka mēs paši bieži vien gluži neviļus ietekmējamies no darba satura, no tā, kas ir darba autors vai pasūtītājs. Šajā ziņā no citām valstīm uzaicinātie žūrijas locekļi noteikti ir objektīvāki.

Ko gūst dizaineris no dalības šajā konkursā?

Dizainerim tā ir iespēja saņemt profesionālu sava darba vērtējumu, paskatīties uz saviem darbiem no malas, iedvesmoties un gūt gandarījumu par labi paveiktu darbu. 



 
Ivs Zenne

Kā atsevišķa PrintArt Award konkursa kategorija žurnāli parādījās tikai pirms gada un arī tad – tikai ar diviem pieteikumiem. Mēs ceram, ka šogad būs vairāk! Bet vai cerībām ir pamats? Vai žurnāli vispār spēj konkurēt ar elektroniskajiem medijiem? Šie it kā labi zināmie un daudzkārt iztirzātie jautājumi vēlreiz uzpeldēja PrintArt Award sarunā ar Ivu Zenni, mākslinieku un grafisko dizaineri, kura veidotais „Rīgas Laiks” pirms gada konkursā plūca uzvaras laurus. Ivs Zenne ir galvenais mākslinieks reklāmas aģentūrā Publicis Riga, grafiskā dizaina aģentūras Graffiti Point īpašnieks un Digital Guru pasniedzējs. Un tas vēl nav viss! Šogad viņš būs PrintArt Award 2012 konkursa žūrijā!

Ivs_Zenne.jpg

Cik sen tu veido žurnāla „Rīgas Laiks” dizainu?

2010. gada beigās mani kopā ar māksliniekiem Jāni Blanku, Hariju Brantu, Juri Petraškeviču un Ilmāru Blumbergu uzaicināja pārstrādāt žurnāla dizainu. Ērika Šulca logotipu mēs atstājām, taču mainījās žurnāla salikums, papīrs, sējuma veids un daži fonti.

Kāpēc vajadzēja kaut ko mainīt?

Pirmkārt, gribējām, lai žurnāls ir ērtāks gan no salikšanas, gan lasīšanas viedokļa. Otrkārt, pat labas lietas reizēm ir mazliet jāpamaina, jo iestājas zināms nogurums.

Kāds „Rīgas Laiks” ir patlaban?

Esam to vairāk pielāgojuši tekstu orienēta žurnāla prasībām. Jaunais papīrs Munken Pure ir daudz plastiskāks, kontrasts starp papīru un burtiem nav tik izteikts, žurnāla formāts ir mazāks, sējums – biezāks un nopietnāks. Beidzot „Rīgas Laiku” var ērti ielikt kabatā, kā bija iecerējuši tā veidotāji.

Rigas_Laiks.jpg

Ar ko atšķiras izdevums krievu valodā?

Krievu valodā „Rīgas Laiks” sācis iznākt tikai šogad, lai gan ideja briedusi jau sen. Pagaidām izskatās, ka gadā būs četri numuri. Mēs izvēlējāmies ļoti plānu grāmatu papīru, kas laika gaitā sāks dzeltēt, radot vecuma pieskaņu. Mums šī ideja ļoti patika. Tāpat kā latviešu versijā, arī krieviski „Rīgas Laiks” iedod īpašu taktīlo sajūtu, taču šo izdevumu kabatā vairs neieliksi.  

Pērn žurnāls „Rīgas Laiks” ieguva pirmo vietu PrintArt Award 2011 konkursā. Kā tu par to juties?

Es biju pārsteigts, jo iesniedzu darbu, kas man vienkārši pašam likās labs, nemaz necerot iegūt kādu balvu. Žurnāls arī īsti neatbilda nevienai konkursa kategorijai.

Cik perspektīva ir atsevišķa kategorija žurnāliem, ņemot vērā Latvijas situāciju?

Pasaulē ir virkne piemēru žurnāliem, kas iznāk ļoti mazai auditorijai. Kamēr vien būs cilvēki, kas spēs novērtēt teksta taktīlo un smaržas sajūtu, žurnāli pastāvēs. Turklāt lasīšana uz elektroniskām ierīcēm nav tik ērta. Galu galā žurnālam ir daudz priekšrocību – uz tā malām var kaut ko uzrakstīt, to var palikt zem ļodzīga galda kājas, var izmantot iekuram vai arī pēc pieciem gadiem atrast kādā pažobelē un lasīt kā jaunu. 

Latvijā savukārt, no vienas puses, iznāk daudz žurnālu, taču tos ierobežo žanra prasības. Ar tādiem izdevumiem kā „Santa” un „Lilita” ir grūti kaut ko iesākt, grūti uztaisīt no tiem kaut ko jaunu. No otras puses, mākslas žurnālu patiešām mums ir maz. Tie, kas bija, ir aizvērušies. Redzēsim, ko rādīs šī gada konkurss.

Tu esi PrintArt Award 2012 žūrijā. Ko tev tas nozīmē?

Konkurss ir īpašs žanrs. Es labi saprotu tos dizainerus, kas ir ierakušies darbos un palaiž garām iesniegšanas termiņus. Arī man tā ir bijis ne reizi vien. Taču tagad būšu spiests iedziļināties un to lietu papētīt.

Ko tu ceri sagaidīt no konkursa?

Ceru ieraudzīt nopietnu darbu, kas, spītējot lielajam bubulim vārdā „krīze”, spēj sniegt kaut ko jaunu, kvalitatīvu un skaistu.  



 
Mirko Borše

Grafiskais dizaineris Mirko Borše (Mirko Borsche) nāk no Vācijas, un šogad viņš būs PrintArt Award 2012 konkursa žūrijas loceklis. 2007. gadā viņš nodibināja pats savu grafiskā dizaina aģentūru Bureau Mirko Borsche, kas atrodas Minhenē. Līdzās klientiem no biznesa jomas (tādiem kā BMW GroupMoleskineMcDonaldsNike u.c.), aģentūra apkalpo arī virkni kultūras iestāžu, izstrādājot katalogus, grāmatas, koncertu plakātus un teātra afišas, iekārtojot izstādes un radot gan industriāla, gan modes dizaina darbus. Interviju angļu valodā vari lasīt šeit.

portrait_borsche.jpg

Vai digitālo tehnoloģiju ērā, kurā pašreiz dzīvojam, papīrs ir kļuvis par luksusa priekšmetu?

Nē, ne gluži. Labākais veids, kā drukas darbiem saglabāt savu nozīmību, ir to satura un izpildījuma kvalitāte.

Vai vari dalīties iespaidos par kādu īpaši veiksmīgu vai neparastu grafiskā dizaina darbu, ko nācies sastapt pēdējā laikā?

Es redzu daudz labu darbu visapkārt. Tie nāk no visdažādākajām jomām. Tas patiešām ir satriecoši – cik daudz atšķirīgu stilu patlaban ir visapkārt.  

Ja Bureau Mirko Borsche iesniegtu darbu PrintArt Award  konkursā, kuru tu izvēlētos?

Droši vien Bayerische Staatsoper plakātus vai kaut ko no Zeitmagazin.

Bayr_opera_plakats.jpg

Vai esi bijis Rīgā? Ko tu zini par šo pilsētu?

Vēl nekad neesmu bijis Rīgā un neko daudz par to nezinu. Cik var spriest pēc Google Picture Search, tā ir skaista pilsēta.

Tu esi uzaicināts strādāt PrintArt Award 2012 konkursa žūrijā. Ko tev tas nozīmē?

Man tas ir liels gods, jo es nāku no mazas aģentūras ļoti mazā pilsētā. 



 
Gints Apsīts

Līdz PrintArt Award darbu iesniegšanas termiņa beigām palicis pavisam maz, drīz pieteiktajiem darbiem ķersies klāt žūrija, kas tos svērs, mērīs, cilās, taustīs un vērtēs. Viņu vidū būs arī grafiskais dizainers un mākslinieks Gints Apsīts, kurš strādā reklāmā un animācijā.

apsits_portrait.jpg

Gints Apsīts dzimis 1977. gadā Strenčos, mācījies Fabrica Benetton komunikāciju pētniecības centrā Itālijā. Grafikas darbi izstādīti Centre Pompidou Parīzē, Lisabonā, Boloņā, Londonā, Honkongā, Tokijā. Ar animācijas filmām piedalījies un godalgots vairākos starptautiskos filmu festivālos.

Kādi stili, tehnikas un tēmas grafiskajā dizainā Tev ir vistuvākās?

Kas saistās ar komerciālajiem darbiem, es apzināti cenšos neiemīļot kādu konkrētu tematiku. Tas ierobežo, uzliek klapītes. Bet radošajā procesā rodas daudz blakusproduktu – idejas,  tehnikas, kuras ļoti gribētos iekļaut gala produktā, lai arī tie nav piemēroti konkrētajā gadījumā. Tāpēc tos cenšos izpētīt dziļāk, „norakstot” uz kādu no personīgajiem projektiem.

Kas Tevi iedvesmo?

Pēdējā laikā – filmas, kuras skatos pa kadriem, atkārtojumā, palēnināti, paātrināti un lasot kopā ar scenāriju. Šādai analīzei aiziet vesela diena (filmai), bet pieredze ir lielāka nekā vairākas izlasītas grāmatas. Tas gan vairāk palīdz manam animācijas profesijas novirzienam. 

Iedvesmo arī brauciens ar mašīnu trijos naktī pa naksnīgu pilsētu. 
Svaigi uzasināts 2B zīmulis. Bērni ar savu nepiesārņoto un nebremzēto radošo pasauli. Grāmatas, grāmatas, ļoti daudz grāmatu.  

Bez kurām trim lietām nevar iztikt radošajā profesijā? Bez kurām var iztikt?

Diezgan grūti ir strādāt bez kaisles, aizrautības un mīlestības pret konkrēto darbu un profesiju kopumā. Tāpēc bieži vien pirms uzsākt kādu konkrētu projektu apsēžos un mēģinu atrast to āķi, kas mani varētu patiesi aizraut un ieinteresēt. Tādas virspusējas lietas kā nauda bieži vien nestrādā. Vajag atrast kaut ko dziļāku, kas pavelk mani, kas atklāj man kaut ko jaunu. Tad, kad šādā veidā esmu sevi pārliecinājis, man ir vieglāk saņemties un vieglāk savai idejai pavilkt līdzi klientu. 

Bet iztikt varētu bez 3D un video iespējām Photoshopā, bez deadlainiem.

Kāds notikums nozarē tevi visvairāk pārsteidzis, šokējis vai uzrunājis pēdējā laikā?

Grūti izcelt kaut ko konkrētu, varbūt – pēdējos gados attīstība un straujās izmaiņas industrijā kopumā. Veidi, kādos cilvēki komunicē, ātrums, ar kādu asimilējas jaunas lietas bez lietošanas instrukcijām. Attiecīgi, uzņēmumi komunikācijā, ar zināmu laika nobīdi, mēģina skriet tam līdz. 

Kā cīnīties ar garlaicīgu reklāmu?

Neesmu pārliecināts, ka ir vajadzība kaut kā īpaši cīnīties. 

Ko Tu gribētu novēlēt PrintArt Award konkursa dalībniekiem?

Piedalīties un lai veicas! Ja nesanāk, piedalīties atkal. 

Ko Tu gribētu novēlēt pats sev?

Atrakt savu passion.  



 
Jonels Lehari

Jau 26. septembrī jūsu iesniegtos darbus sāks vērtēt profesionāla starptautiska žūrija. Šajā aizraujošajā un vienlaikus grūtajā procesā savu artavu sniegs arī reklāmas aģentūras Identity radošais direktors Jonels Lehari (Ionel Lehari) no Igaunijas. Viņš, starp citu, vairākkārt saņēmis godalgas mūsmāju Golden Hammer festivālā, kā arī Jonels, izrādās, ir grupas „Instrumenti” fans.

Interviju angļu valodā vari lasīt šeit.

Ionel.bmp

Kurš ir tavs mīļākais pasaku varonis?

Mazā Mija no Tūves Jānsones grāmatām par trollīšiem Muminiem.

Ko tev nozīmē panākumi?

Panākumi man nozīmē redzēt laimīgus cilvēkus, pie kuru veiksmes es esmu strādājis. Tā tas ir mājās, darbā un citur.

Kur tu pavadījis savu pēdējo atvaļinājumu?

Vasaru, kā parasti, pavadīju Muhu salā, kur manai ģimenei pieder vasarnīca.

Kas veido zīmolu – kāds stāsts vai mīts, kas ir tā pamatā?

Zīmols ir konstruēta fikcija. Tā ir operacionāla sistēma, kas palīdz apieties ar simboliskām vērtībām. Mīts vai stāsts patiešām var būt zīmola pamatā, bet ne pats zīmols. Tiem, kas strādā šajā jomā, mans ieteikums būtu – pamēģiniet iejusties svešā ādā un tad pastāstiet citiem, kā jums gājis.

Kas mums būtu jāzina par grafisko dizainu Igaunijā? 

Un cik daudz jūs par to jau zināt? Varu derēt, ka ne pārāk daudz. Šovasar es apmeklēju Positivus festivālu un mani patīkami pārsteidza grupas “Instrumenti” uzstāšanās. Tad es sapratu, ka man būtu jāuzzina vairāk par kaimiņvalstu mūzikas ainu. Vispār mums būtu vairāk jāinteresējas par to, kas notiek tepat kaimiņos.  Iespējams, te arī slēpjas atbilde uz tavu jautājumu.

Vai igauņi stāsta anekdotes par latviešiem? Vai vari kādu izstāstīt?

Es gan neesmu īpaši dedzīgs anekdošu piekritējs, man vairāk patīk spontāni joki. Bet vienu gan es varu droši pateikt: katrs igaunis ir pārliecināt, ka latviešiem ir seši kāju pirksti. Tiešām nezinu, kā tas radies. 

Kā tu domā, kāds būs PrintArt Award konkurss?

Nav ne jausmas, bet esmu pārliecināts, ka man tas patiks. 



 
Jānis Birznieks

Pēdējais vēl neatklātais žūrijas pārstāvis ir Jānis Birznieks – grafiskais dizainers un DDB galvenais mākslinieks ar vairāk kā 14 gadus lielu pieredzi. Tradicionāli aicinājām Jāni izteikties nelielā sarunā.

Janis Birznieks bw lo.jpg

Ņemot vērā Tavu lielo pieredzi reklāmā, gribas jautāt, kas Tevī mainījies šajā laikā? Un kas mainījies pašā reklāmā Latvijā?

Tauta palikusi gudrāka, līdz ar to arī reklāma šķiet nedaudz radošāka, ar visādiem mēģinājumiem aizsniegt cilvēkus sociālajos tīklos, izklaidēm, spēlītēm, citām lietām, kuras faktiski neizskatās pēc reklāmas. Pats pēdējā laikā vairāk pievēršos grafiskajam dizainam, mēģinu fokusēties uz drukātām lietām divās dimensijās.

Ko Tev nozīmē veiksme un panākumi? Kāda ir Tava laimīgā diena?

Manā izpratnē panākumi ir svarīgi arī mazās lietās. Ikdienas projektos tas nozīmē izspiest maksimāli labu rezultātu, tad arī atnāks lielāki sasniegumi. Veiksme darbā droši vien ir tad, ja ir forši klienti un kolēģi. Laimīgās dienas man vispār ir daudz – tādas ir pārsvarā, tā ir gandrīz parasta ikdiena. Protams, ceļojums kopā ar ģimeni ir īpašs notikums.

Kas Tev, strādājot reklāmā, ir visgrūtākais?

Vai var būt, ka nekas? Reizēm tomēr iesākt jaunu darbu ir grūti.

Kāds ir Tavs mīļākais citāts?

Par darba lietām runājot, varētu būt šis no Bill Bernbach: „Mēs, kas profesionāli izmantojam masu medijus, esam sabiedrības veidotāji. Mēs varam sabiedrību vulgarizēt. Mēs varam to brutalizēt. Vai arī mēs varam to pacelt augstākā līmenī.” (“All of us who professionally use the mass media are the shapers of society. We can vulgarize that society. We can brutalize it. Or we can help lift it onto a higher level.”) Un vēl šis labs: „Nekas no tā, ko tu neesi atdevis, nekad nebūs patiesi tavs” (“Nothing you have not given away will ever really be yours.”) ― Klaivs Steiplzs Lūiss.

Tu esi strādājis vairākās reklāmas aģentūrās. Kas rosinājis šādu aktīvu migrēšanu?

Visu šo laiku esmu nostrādājis Rīgas centrā un faktiski nekādas lielās migrēšanas nav bijis. Bet, ja nopietni, veselus astoņu gadus nostrādāju McCann grupā, tad nāca neatkarīgais posms aģentūrā Noname un tagad trešo gadu esmu DDB.

Ko Tu gaidi no PrintArt Award konkursa šogad, kad tas notiek jau 10. gadu pēc kārtas?

Gaidu labus darbus, labu dizainu. 



 
 
 
 
 
 
 
   
                                                            © copyright Printart         Dizains: Larsoni